zane
11 June 2012 @ 02:36 am
 
tikko uzausis sestdienas rīts.
- mosties, ejam ārā basām kājām klausīties rītu!
- ko...? ... cik pulkstens?
- 4:30
- ...nu ne jau tagad... aiziesim rīt.
pagriezos uz otriem sāniem, tomēr galvā sākās miegains monologs. "rīt taču pilsētas medības, vajag pagulēt. bet tas rīts droši vien baigi smukais. un vēl ar basām kājām. bet baigi agrs tomēr. labāk rīt. kaut gan... rīt visi būs noguruši un pēc pirts diez vai kāds no mums pamodīsies tik agri. bet ja nu mēs pēc tam atkal ejam gulēt? ko gan citu mēs vēl varētu tik agri darīt? jā, mēs droši vien pēc tam atkal iesim gulēt. jāceļās ir. ārā gaišs. putni!"
uzvilku krekliņu un gājām basām kājām pār pagalmu uz upi.
putni kā traki čivina, un tā rīta smarža! Ilzes mamma vēlāk teica, ka pēc Jāņiem viņi atkal pieklusīs. tad jau pareizi darīju, ka spītēju miegam.
sēdējām uz laipiņas, klausījāmies, līdz kļuva vēsi.
miegs gan no rīta bija ļoti, ļoti salds, gandrīz aizgulējāmies.

šodien krāsoju bišu stropus. brīžos, kad apklusa zāles pļāvējs, klausījos, kā ota klusiem švīkstiem slīd pār virsmu, un priecājos par to laimīgo klusumu galvā, kad visas domas salijušas krāsas pilnajā pindzelē un nekas, nekas, nekas visā plašajā pasaulē tās netraucē.
bišu sanēšana blakus pļavā gandrīz pārskanēja putnus. Miers.
es kādreiz arī gribētu tādu miera ostu. mežu putniem, pļavu bitēm, bet man dobīti pie mājas ar redīsiem un salātlapām. un, kad pie manis brauktu ciemiņi, kurtu pirtiņu un ceptu kanēļmaizītes. :)