vakar nejauši nonācu Alises Mediņas izstādes "Vēlreiz Tevī iemīlēties... Rīga" atklāšanā mākslas galerijā "Pegazs" un trīs reizes nopētīju katru gleznu atsevišķi, tik skaistas tās bija. "māksliniece" vienmēr izklausās pēc kaut kādas ekstravagantas tantes dīvainā kleitā, bet Alise ir tāda maza, smalciņa, ar klusu balstiņu un piemīlīgu, smaidīgu seju kā 16gadīgam skuķēnam.
viņa uzzīmējusi tik daudz Rīgas sajūtu - tu vienkārši pieej klāt, un ir. kā ielikt konfekti mutē un uzreiz sajust precīzi to garšu. un tās KRĀSAS viņas gleznās!!
ļoti, ļoti iesaku.
galerija gan strādā tikai darba dienās no 11 līdz 17, toties ieeja ir bez maksas.

[šī glezna gan izstādē nav redzama, bet tur ir ļoti daudz citu Rīgas nakšu un skaistu mirkļu]

un, ja es būtu bagāta, šo gleznu es gribētu sev.
it was snowing outside and in her soul



[un šo arī.]

ā, jā, es vakar biju Infektoloģijas centrā, aiznesu pārbaudīt ērci. par spīti manam mieram, māsiņa pie reizes pavēlēja aiziet pie ārsta ("jūs vēl esat jauna!!" tā viņa dusmīgi argumentēja).

dakters ieraudzīja pleķi uz manas kājas un teica, ka Laima slimība esot.
vakar domāju, vai vājums ķermenī ir tāpēc, ka ir vājums, vai arī viss ir galvā un man vienkārši tā liekas, jo "man taču ir diagnoze".
šodien zinu skaidri - sajūta ir riktīgi sūdīga. un es tomēr ceru, ka tā ir kaut kāda pārejoša saaukstēšanās vai tamlīdzīgi.
vismaz citādāk tas sūda dzīvnieks bija vesels, pirms (cerams, mokoši) noslīka acetonā - encefalīta vīruss tam laboratorijā netika atrasts.