šodien pie bitēm gāju. viņas bija labā noskaņojumā un mierīgas, es arī. patīk klausīties, kā pieaug rosība, kad skrejas aizmiglo dūmu kanniņas mutuļi un kad stropam noceļ jumtu un spilvenu. un kā katrai saimei mainās dziesma no rāmas, maigas sanēšanas līdz vairākus toņus augstākai, satrauktai un dusmīgākai skaņkārtai, kad laupītājs ceļ ārā šūnām pilnos rāmjus.
14 stropus apciemojām, neviena dievgosniņa pat nemēģināja tā pa īstam dzelt pat tad, kad viņu dusmām bija pamats un kad gaisā pacēlās spalgi zumošs bišu mākonis.
tālumā, starp bērziem noslēpusies, notiekošo vēroja aļņu māte.

pārbraucām mājās no mežu ieloka nostūrīša, un būvinženieri ļāva man piedalīties pirtiņas būvēšanā. viņi saka, ka lēni iet uz priekšu, bet man katru reizi ir pārsteigums, cik tālu viņi tikuši. un tikai saviem spēkiem. tā nu man tika izsniegts āmurs un naglas, un es varēju piedalīties bitumena šindeļu pienaglošanā uz jumta. laikam jau pastāv kaut kāds galdnieka meitas gēns, spriežot pēc aizrautības, kādu tāda veida darbi izraisa.

vakarā, saķērusies trijatā ciešā ķēdītē ar abiem brāļiem ilgi staigājāmies gar Lielupi. viņi drīkstēja dzert alu, es drīkstēju viņus vizināt,

un šodien bija lieliska diena.


tāds patīkams un stiprs nogurums tagad, ka grūti palikt nomodā un sakarīgi veidot komunikāciju. ļoti.