tu kā tāds telefons ar sen pazaudētu pin kodu.
un pienāca tā reize, kad par to, ka ir jāuzlādē baterijas, tu atcerējies par vēlu. ekrāns nedzīvs, pieskāriena nejūtīgs, par vēlu meklēt strāvas rozetes. tie četri cipariņi ir aizmirsušies un tu tikai visu bloķē. laiks apkārt rotē, bet tavējais uz priekšu neskaitās.
spied pogas, kādā kārtībā gribi, bloķē. slēdz pie kuras rozetes gribi, bloķē.
bet tu jau zini, ka saplīsušām lietām ir četras iespējas, vai ne?
varbūt tās kāds salabo, bet tavs manuālis ir izsmelts, ierastās instrukcijas nestrādā un taviem meistariem aptrūcies padoma.
tās padauza pret kādu cietu virsmu. vienreiz, divreiz, dažreiz. dažreiz nostrādā, citreiz nē. tad met pret sienu.
gribi?
varbūt tās noliek dziļāk atvilktnē, lai pēc laika paskatītos - varbūt pašas no sevis atsākušas darboties. cik ilgi tu tur dirnēsi?

un visbeidzot tās izmet mēslainē.

diez, citādāk arī varēja būt?
celies. nu, celies taču. nu, lūdzu.
mēs tiešām vairs neko nevaram sarunāt?