tik daudz mazu, nozīmīgu nieku bija vakar.
notikumi kā tāds nebeidzams kravas vilciens ritmiski dun uz priekšu, ar katru dienu kabinās jaunas vagonu rindas klāt, bet taktis paliek diezgan vienādas. tikai brīžiem notiek lietas, kuras nepārtrauktajā kustībā paslīd garām nepamanītas, bet vēlāk viss saliekas kopā kā tādi lieli lauzīši vienā lielā, neticamā bildē.
un vakar man sanāca nevis melnā, bet šoreiz baltā bilde.
vissarežģītāk jau ir salikt kopā tieši tās vienkāršās lietas. kā salikt zilu, skaidru debesu bildes fragmentiņus kopā - vajag tik daudz laika un pacietības, bet beigās viss izrādās pavisam vienkāršs un tīrs - nekā lieka, tikai zilas, skaidras debesis.
tāda šorīt ir sajūta.

laikam tāpēc, ka vakar gan brālis piezvanīja un sauca mājās uzlādēt manas baterijas, gan tāpēc, ka pirms miega lielu akmeni aizgrūdu projām. lai aug tagad puķes vietā.
:)