konstatēju, ka esmu riktīgi dusmīga.
tā, ka nevar ne darbos aprakt, ne kilometros noskriet.
nafig tev tas bija vajadzīgs?! nesaprotu.

man sestdien kļuva kauns sūdzēties par dzīvi. Ilona visu savu mūžu ir nodzīvojusi mūsu Limbažu mājās, bet tagad tā brūk viņai uz galvas. pagrabs piesmēlies pilns ar ūdeni un visi sēklas kartupeļi noslīkuši. izsmelt arī nevar - pieslēdz sūkni un dzird, kā čurkstēdams pa pakšiem līst iekšā no visām malām atkal klāt. paši jau nolaida to māju un, kabeļus rakdami, laikam jau sačakarēja meliorācijas sistēmu vai gruntsūdeņus. un tomēr.
pilsēta viņu smacē pat tad, kad tur sanāk īslaicīgas darīšanas - pieradusi pie miera un dabas, bet tagad nāksies pārcelties.
mēneša sākumā viņa palika bez darba, kurā varēja nopelnīt 70 - 80 latu, VSAA paziņojumā teikts, ka viņa tagad divus mēnešus saņems "pabalstu" - 37 latus, pēc tam par 25% mazāk, kā jau sistēma paredz. pagasts palīdz atrast dzīvokli tikai tādiem, kas pavisam nodzērušies, mēģina vilkt no purva ārā tos, kas jau noslīkuši. tādi kā Ilona, redz, gan jau kaut kā izķepurosies paši. labi, ka Lauris nokodējies un divus gadus vairs nedzer ne lāses.
Samanta jāsūta skolā, sirmā māte gaida pavasari, bet putnus ārā nedzird. Mareks arī draudzeni atvedis mājā dzīvot. kur viņi visi lai paliek, ja nav naudas pat uz retajiem sludinājumiem piezvanīt?

sirds sāp par viņiem.