zane
14 February 2011 @ 05:51 pm
 
Ja pirmdienā sāp spranda un dažādi citi muskulīši ķermenī, tas nozīmē, ka nedēļas nogalē ir bijusi laba ballīte. (To jau visi tāpat zina, bet - atkārtošana zināšanu māte, ja) Stīvums uzbrucis ar nelielu nokavēšanos, jo nebija sanācis izgulēties. Šodien uzticos laika ziņām, ārā neeju un dejoju pa māju ar DUB:ra. Rekomendēju. :)
Vakar pēc 2 h miega aizvedu vecmāmiņu uz teātri, uzzināju, ka arī viņai situāciju komēdijas nav mīļākais žanrs, tomēr neaizmigu. Atlikušo dienu asistēju pankūku cepšanā, galvenokārt tās ēdot. Kurš gan nezina, ka vecmāmiņu pankūkas ir visgaršīgākās.

Man ir sajūta, ka mana līdzšinējā veģetācija ir samainīta pret kaut ko lielisku. Labo vārdu bads ir beidzies ar īstu lavīnu pēdējās dienās, kas uzlādē manas tukšās baterijas un ģenerē jaunas enerģijas. Jocīga ir sajūta, kad uzzini, ka aizmuguriski tik bieži tiec aprunāts labiem vārdiem. Tēti, paldies!
Lieku reizi konstatēju, ka labo vārdu kurss ir īstais, jo labi cilvēki ir pelnījuši pozitīvās strāvas, tā vienmēr ir bijis. Nu, jācer vienīgi, ka uz viņiem tas darbojas līdzīgi uzlādējoši.

Gribēšanai, protams, nevar pavēlēt, tāpēc dažreiz ir tā, ka gribas draudzēties ar cilvēkiem, kuri vai nu negrib, vai neprot draudzēties. Gribēt nav kaitīgi, bet ieciklēties un ilgoties pēc tiem, kas konstanti uztver un lieto tevi tikpat pašsaprotami kā ledusskapi virtuvē, kur aiz durtiņām vienmēr ir gaismiņa un pelmeņi, ir destruktīvi. To es sapratu pagājušajā lieliskajā nedēļā. Ir gana daudz cilvēku, kas ne tikai vēlas, bet arī prot draudzēties. Un tāpēc dažus varbūt arī vajag atstāt aiz borta, nevis ar varītēm mēģināt ievilkt savā laivā tos, kas negrib vizināties kopā. Pasažieri atradīsies vienmēr, tāpēc netērēsim laiku un enerģiju ar tiem, kas to nenovērtē.
Priekā un mučas bučas, draudziņi. :)