Dēļošanas sezonu šodien diemžēl nesanāca atklāt, bet man tāpat nav naudas. Toties man ir pāris labās karmas punkti. Gandrīz visu dienu palīdzēju staipīt mantas un mēbeles un šoferēju līdz griestiem pielādētu mašīnu pa Rīgu un superšaurām vārtrūmēm no vienas mājas uz otru, un no otras uz trešo. Pārvākšanās ir sasodīti laikietilpīgs un spēkus patērējošs process.

Vakarpusē uzspīdēja veiksme aiziet uz Ģertrūdes ielas teātra dejas izrādi "Esi ar mani". Ja godīgi, tad pirmās solo etīdes laikā es vienubrīd gandrīz aizmigu, bet par to es vainoju tikpat kā negulēto nakti. Saņēmos un vērīgi skatījos tālāk, un dejotāju kustības bez vārdiem sāka niansēti stāstīt stāstu par mīlas trīsstūri, par ilgām, haosu, spēlēm, prieku, sāpēm un svešumu. Beigās man ļoti patika, jo, kaut arī izrādē netika izrunāts neviens pats vārds, vēl ilgi pārcilāju prātā dažādas ķermeņa valodas frāzes un detaļas, kas reizēm dažādas emocijas spēj atspoguļot daudz spilgtāk kā vārdi. Apbrīnojami patiesībā, cik daudz ķermenis un kustība var izstāstīt. Ja tikai tu proti tajā klausīties.

Es labprāt tagad iemigtu, bet man raustās labais lūpu kaktiņš.