Atcerējos, kā pamatskolā rakstījām stāstu par klasi. Sadalījām lomas, izdomājām segvārdus un rakstījām stāstu. Drīkstēja ļauties pilnīgi brīvai domu plūsmai ar visām amnēzijām un citām kataklizmām, nenotikušas kāzas, salauztas sirdis, krāpšana un bērni bez tēviem. Pilnīgākā ziepene visprimitīvākajā tās variantā. Un bieži vien, kad kāds visu salika pa plauktiņiem, lai tuvotos laimīgām beigām, nākamais rakstītājs visu sajauca putrā un nekas vairs nebija glābjams. Visi liekie tēli tika nosūtīti tālu prom un nekad vairs neatgriezās vai arī ieguva kādu neārstējamu slimību. Mums bija vairāks burtnīcas, pārpildītas ar mīlas solījumiem un nodevību. Man liekas, ka to stāstu tā arī nepabeidzām. Apnika. Varbūt sāka trūkt ideju.