Ir tādas dienas, kad liekas, ka šo dienu esmu nodzīvojusi vairāk nekā vienu reizi. Es zinu, izklausās pēc déjà vu, bet tā nav! Déjà vu ir smadzeņu darbības traucējumi, kas liek tagadni saglabāt pie ļoti senas pagātnes, nevis sadraņķēt visu dienu liekot justies tā, it kā es darītu tieši to pašu, ko vakar un aizvakar, un aizaizvakar. Hmmmm... tagad tas izklausās pēc ikdienas rutīnas, bet tā nav ikdienas rutīna, jo tomēr katru dienu kaut kas mainās. Turklāt es skaidri zinu ko es darīju vakar un atšķirība ir milzīga, kaut vai fakts, ka es iekāpu vilcienā, kas gāja pavisam uz otru pusi, citu pasauli varētu tā teikt.

Man pietrūkst manas pasaules.
Manas personīgās - pārapdzīvotās, mēreni sadirstās, vārdu ES un MAN domīnijas.
Gudri cilvēki stāsta, ka cilvēki, kas dzīvo ārpus pilsētas un piekopj aktīvu dzīvesvaidu ir laimīgāki nekā tie, kas dzīvo lielās pilsētās un lielāko dzīves daļu pavada telpās. Vispār jau saprotams. Pozitīvo jonu lielā koncentrācija pilsētās, endorfīni, kas pastiprināti izdalās fiziskas slodzes rezultātā.
Tas nozīmē, ka savā pasaulē es biju iespējams laimīgākais cilvēks visas cilvēces vēsturē.