Šorīt dzirdēju visbaisāko un reizē arī visskumjāko skaņu kādu spēju iedomāties - no vilciena ejošu cilvēku soļošana stacijas tunelī. Ko tik visu nevar saklausīt, ja aizmirst ieslēgt plejieri.
Vispār kaut kā nedomājas, tikai kaut kādas random domas prātā nāk, un tas nav dēļ tā, ka šodien zvanīja un teica, ka piektdien jābrauc atvadīties - uz pavisam, somi redz... ironiski vispār... vienu dienu mīli viņus par skaisto mūziku, nākamajā nīsti par bagātību.
Pofigisms.
LU durvis ar katru dienu kļūst smagākas un smagākas, par laimi vienmēr atrodas kāds, kas viņas attaisa.