Тэм mūzika ļoti labi iet kopā ar rudeni. Tā askētiskā mūzika un vēsā bals ļoti kontrastē ar siltajām krāsām, kas tagad sāk parādīties, un tāpēc, ka tas viss ir tik dažāds, arī tik labi izskatās/izklausās kopā. Šodien nevarēju vien atskatīties/atklausīties. Garšīgi!
Vienīgā ēna - izārdītā pilsēta. Agrāk bija tāda mietpilsoņu (lasīt ķīmiķu) mazpilsēta no sērijas kociņi, putniņi, zaļa zālīte, tagad kā kara laukā - bedres, tranšejas, dubļi, šķembas vēl tik dzeloņdrātis šur tur vajadzētu, un pa kādam dzelzsbetona gabalam, mūzika noskaņai vienmēr ir - plejierī šis tas no martial industrial ir atrodams.
Ja ir slapjš laiks, kamēr tieku lidz vilcienam jau esmu lidz ausīm dubļos, ja saus tad saceļas tādi putekļi kā tuksnesī, un pazīstamos uz ielas jāsveicina ar galvas mājienu, jo mutes atvēršana draud ar pēcāku smilšu šņarkstēšanu starp zobiem.
Šodien būs apsolītais pārsteigums, no vienas puses gribas zināt, ko tad cilvēks atkal ir izdomājis, jo manāms, ka kaut kas nopietns ir aiz ādas (to pēc ļaunā smīna var secināt), bet no otras puses atkal pārsteigumus vajadzētu izskaust kā sugu, neparedzamība ir drausmīga lieta, kas liedz jebkādu kontroli. Un kontrole savukārt ir jebkuras darbības būtiskā sastāvdaļa... njā jaukā dressage queen filozofija