Tik šausmīgi daudz drūmu domu mācās virsū pirms rītdienas, ka pilnīgi tā indigo krāsas cilpa (un viss tās idealoģiskais pamats) sāk izskatīties pievilcīga - ir taču kas daudz briesmīgāks par nāvi. Un pēc tam vēl nākas klausīties par mūžīgajām cilvēku savsttarpējām intrigām, ieriebšanu, un nedod die's, aizmugurisku nodiršanu (kas man jau no bērna kājas ir likusies kā pretīgākā cilvēka īpašība), labi, tagad man jauki sanāk izolēties no lielākās (riebīgās) sabiedrības daļas, bet tas taču nav kā tēvreizē "mūžīgi mūžos, āmen". Vai man ir cerības kļūt mazāk homofobai - nē! Cilvēki var izgudrot zāles pret dajebko, bet riebumu pret konkrēta rakstura cilvēkiem izārstēt nav iespējams! To pat nav vēlams izārstēt, citi to sauc par tikumu (vēl pasaka, ka viņiem tas ir, bet pēc tam aiz stūra nosit un aprok puķudobē). Tātad kāda ir jēga? Man taču nav cerību pierast pie cilvēkiem pēc 30, 40 vai 50 gadiem.
Bet es vēl jo projām ceru ka notiks tā pat kā pagājšreiz - sadurs mani pilnu ar adatām un pēc tam pateiks, ka pie vainas ir mani nervi, paranoja vai vēl kaut kas tik pat nedziedināms, bet tajā pašā laikā pierasts un izdzīvojams.
Jāizvelk lidz ceturtdienai, tad lidz pirmdienai varēs norauties no ķēdes pēc pilnas programmas.

Tā drūmās domas ir novadītas, tagad varbūt kaut kāds pozitīvisms parādīsies.