Atrāpoju mājās.
Divas dienas aristokrātiskas izklaides mani ir novedušas lidz kliņķim. Muskuļi sāāāp, šķiet, ka nav tāda muskuļa kas nesāpētu (ja nu vienīgi sirds pagaidām nē), kamēr vēl kustējos tikmēr viss bija labi, bet pagulēju vannā un pēc kāda laika atklāju, ka augšā vairs netieku.
Un ja man vēl kādreiz prasīs vai es negribu aiziet uz Ziemassvētku kauju muzeju, es noteikti teikšu nē, vismaz ja piedāvātais laiks būs no divpadsmitiem lidz trijiem dienā, kad no saules nevar noslēpties pat mežā. Jāizsaka pateicība jaukajam onkulim, kas pacienāja ar bērzu sulām, savādāk es noteikti būtu nosprāgusi atpakaļceļā.
Viens no retajiem gaismas stariem dzīves tumsā - zvaigžņu lietus + rūsa virs Kalnciema (fonā). Kaut ko TĀDU es vēl nebiju redzējusi ^_^. Lidz pustrijiem nogulējām zālītē uz segas, runājot par visādiem sviestiem, ik pa brīdim pārtraucot stāstījumu ar kādu izsaucienu un blakus sakrājot pamatīgu kaudzīti nosistu odu.