Man jau likās, ka kaut kas nav īsti...
Šodien taču ir 25!
Tieši pieci gadi! Dīvainas izolācijas, ambīciju... vēl viskautkā tāda ko es agrāk nemaz arī nezināju.
Torez bija pārliecība, ka tā nēsmu es (atceros, ka tā atziņa nāca mežā staigājot pa kara laika dzelzcļa uzbērumu ar kodēto nosaukumu "bānītis", ironiski, ka tagad tur ir palicis tikai uzbērums izārdīta lauka vidū) un es pieķēros tam, kas man likās vissenākais manī - tai taču vajadzēja būt man.
Aplauzos!
Nācās visu pārdomāt, tikai vairs ne tik poētiskos apstākļos. Skatījos, kā cilvēkiem gāž iekšā duļķaini dzeltenus un aveņsarkanus (tā laikam ķīmijas skolotāja to krāsu nolamāja) šķidrumus un pārvērš cilvēka organismu par savdabīgu veļasmašīnu - mazgāt, skalot, mazgāt, skalot... Pirmo nedēļu es turējos - spītīga maita kā nekā. Bet katram bērnam pienāk laiks, kad viņš vairs necenšās sevi tieši vai netieši iznīcināt, it sevišķi ja tiek dots uzskatāms ieskats tajā, kas, nevis varētu notikt, bet notiks.
Nelieli pārkārtojumi un dzīvojam tālāk.
Tā tad tā nebiju es...
Bet mainīties atkal par 360 grādiem, nebija manos plānos, tikai samazināt slodzi, ar savu labo dabu (tāda man arī mēdz būt retu reizi) izpelnīties cieņu un uzticību, ambīcijas savukārt neļāva nevienam kāpt man uz galvas.
Galu galā cilvēks nekad nav viņš pats.
Mainīties ir tikai normāli.
Kaut vai tikai tāpēc, lai sašūpotu to pārlieku augsto beņķi, uz kura sēž visi tie, kas mūždien saka "es tevi pazīstu kā raibu suni".
Bet mani jau sen māca vēlēšanās tur atgriezties, tikai pēdējo reizi paskatīties.
Cik nu gudri tas bija nezinu, it kā tomēr vēl slimoju. Savācu riteni no garāžas un aizbraucu paskatīties, pa ceļam paspēju salīt un izžūt vējā. Apkārtne protams ir mainījusies, aizaugusi, jauna rūpnīca un vēl tas nesenais tracis ap farmu izgāztuvi un rezultātā izsvilušo mežu... Bet visas atmiņas tur ir! Saglabātas un jauki iekonservētas, dažādos laikos.
Mežs malumednieku laikā... asiņains... un pēkšņā nonākšana melnu džipu ielenkumā... bēgšana...
Aizskrienošā Mirga... mans 3 km garais ceļš atpakaļ uz mājām...
Lauki... zāle... enerģijas aprites apzināšanās...
Lauki ziemā, saules stari uz visām pusēm šīstošajā sniegā...
Karaļa loks un kaimiņu dārzā pazaudētās bultas...
Alekseja dīvainā mašīna ar vēl dīvainākajām lietām iekšā... un vācu šlāgermūzika...
Mīlīt's nogāzies uz ledus, nevar tikt augšā... nemaz necenšas... panika...
Īsta uzbeku plova ēšana... smiekli... daudz smieklu...
Vai pagātne vēl pastāv paralēlās dimensijās, vai kā nu metafiziķi to sauc.
Tam visam taču tur IR jābūt! Nevar tā vienkārši pazust!

Nihiliste es uzšauj Jaukajai man pa pakausi.
Pēdējā laikā esmu tik sentimentāla un ņarkstīga, ka riebst.