bailes, bailes...

Rīt lielā diena... klīst baumas, ka esot četri varianti... Gorcijs, Hobss, Loks, Russo un Kants vienā lielā čupā ar tiesību normu kumulatīvajām un alternatīvajām pazīmēm... pagaidām es vēl turos... bet kas mani rīt atturēs, histēriski klaigājot, izkaisīt Neimaņa grāmatas lapas pa auditoriju.

Atslodzei noskatījos Hičkoka "Vertigo". Retro šarmas... no sākuma pagrūti iebraukt notikumos. Tās ainas pie spoguļiem... reti kurš režisors filmē tik daudz ainas pie spoguļiem, bet iznākums vienreizējs... telpiska sajūta. Beigas tādas baisas, tagad raustos no visa, it kā nevienas asins lāsītēs pa filmu, bet tā mūzika un vājprāta aura... bail iet uz citām istabām... tur ir tumšs...

Nokārtoju visu, kas saistīts ar piektdienu... bet atkal, man ir BAIL! Bail satikt Janu... ko es darīšu, ko es teikšu, vis ticamāk, ka apraudāšos, bet vai tas ir vajadzīgs jau tā novestam cilvēkam?

Man ir piegriezies dzīvot bailēs.

Ievēroju, ka manā istabā ir ieviesušies zirnekļi, žēl man viņus nīdēt ārā, lai dzīvo... vismaz no viņiem man nav bail...