Esmu galā...
Nezinu gan kā tam galam būtu jāizskatās, bet izskatās pēc tām telpām kurās esmu pavadījusi savu dzīvi pēdējos apmēram 10 gadus. Un nav nekādas spožas gaismas un drošības sajūtas, vienkārši ļoti stipra vēlēšanās aplikt ap kaklu to cilpu, kas manā istabā stāv jau no žetonvakara... tiešām nezinu kā mācēju tādu sasiet nekad to nebiju darījusi, un striķa izvēle ir vienkārši ideāla tumši zils "Norton" čomburs... brendam šajā gadījumā ir liela nozīme, esmu redzējusi kā tādos karājas zirgi. Es laikam jau toreiz to zināju.
Un atausa man atmiņā tas stāsts par ļoti slimo cilvēku, kurš paleca zem kravas vilciena... un izdzīvoja... ļoti slims un ļoti sakropļots. Atceros savu sašutumu par nepiemēroto izvēli un tēva viedos, ciniskos vārdus - "Ir cilvēki kam nesanāk..."
Man noteikti sanāktu.
Eh žēl, neizmantots potenciāls.

Jūtos...