It's not courage, it's absence of anxiety. (Iz runas par nozāļošanu iekš Stephen Fry-The Secret Life Of The Manic Depressive)

Jā, beidzot man būs ko atbildēt solmeitei, kad viņa uzteiks manu kārtējo "drosmi". Zāļota, protams, neesmu nekad. Man smadzenes vnk strādā dīvainā režīmā. Lielākoties rāpoju pa sienām aiz trauksmes par kaut ko tādu, kam citi pat uzmanību nepievērstu. Bet tad atkal gadījumos, kad citi brēcot plēstu matus, man nav nekādu emociju.
Pilnīgi nekādu.
Tur, kur parasti ir tas briesmīgais traksmes murskulis, pēkšņi vairs nav nekā.