Kāda laime un prieks, atkal esmu mājās :/. Tikai nez kāpēc īpaši laimīga nejūtos, varbūt tāpēc, ka nav koka pie loga, kurā visu nakti dziedātu lakstīgala, vai nepiegānītas zālītes, kurā varētu čūsciski izlaisties un nodedzināt sarkanu muguru, nemaz nerunājot par staigāšanu ar plikām kājām, pāris dienas un pēdas atgūst bērnībā gūto rūdijumu, kas panākts staigājot pa akmeņogļu izdedžiem. Krustmāte atkal ieslīga nostalģiskās atmiņās par to kā rudenī man spieda vilkt kurpes kājās... tajā laikā es iespējams biju tik pat spītīga kā tagad. Bet tas mēnes, kas vakarnakt tik skaisti izskatījās, pilsētā kaut kā neiederas.