May 8th, 2007
Tāds skaists laiks! Tikai lietus beidzās. Kad gāju uz vilcienu lija tik vienmērīgi, nekāda vēja, nekāds sals, to jau gandrīz par pavasara lietu varētu saukt. Un viss uzreiz sāk izskatīties zaļāks. Patīkama krāsa. Tāds nežēlīgs miers, it kā būtu par ko uztraukties un galvu lauzīt, bet lietus aizskalošanas funkcija iedarbojas arī morāli, un par visu ir ispējams domāt atsvešināti. Tāda domāšana rada labvēlīgus apstākļus smaidīšanai, skumji vienaldzīgai smaidīšanai. Daži to uztvēra kā pēctraumatisko šoku.
Vienalga... tādā laikā varētu iet un iet, kaut kur ļoti tālu. Nav vairs kur. Tagad tur ražos akumulātorus.
Būt barā, bet nekļūt par vienu no bara.
Sanāk!
Viņiem neielīst manā galvā!