Un vēl man traucē pieturzīmes. Vnk besī ārā, ka visu laiku ir jādomā - te bija vai nebija jāliek komatiņš / domuzīmīte / cita figurāla huiņa*, un kad tu beidzot esi izdomājis (ne obligāti pareizi), tad oriģinālā doma jau sen ir gabalā. Tāpēc ciba ir svētīga, te es varu rakstīt kā man patīk, neko nepārlasīt un visiem komātiem-gramātiem teikt, lai iet pakārties pie lustras.

Jā, es apēdu pus tāfelīti godīvas 85% šokolādes, un man sāk likties, ka iedarbojas. Nez kā lai tagad aiziet gulēt, neuztaisot revolūciju vai vismaz nepārkārtojot skapi.



*semikolus vispār ignorēju, man viņi derdzas, varbūt tāpēc, ka šamie ir ";)" smailija satāvdaļa, bet, nē... šis naids ir senāks par smailijiem.