Kā man patīk ilgi gulēt, pamosties un vēl vārtīties un augšā neceltie, kaut arī kaut kur apziņā jau pazib doma par otrās nodaļas rakstīšanu, bet kuru gan tas uztrauc...
Ko es domāju...
Es domāju, ka zemenes jau sāk kļūt par tādu kā kulta lietu. Lieldienās neēdu neko citu, turklāt vēl smaržoju pāe zemenēm, visas drēbes ar to saldo smaržu pievilkušās... jau vairāk kā pus gadu.
Laikam esmu palikusi bezbailīga, vai varbūt pārāk bailīga - vairs nemaz nezinu kā ir bez bailēm. Reizēm tomēr vajag baidīties no kaut kā, savādāk tak var kļūt par nelabojamu nihilistu... hmmm tas jau laikam vairs nedraud, bet bail man vienalga nav!