September 16th, 2011
Prķī, parķī, afķerparķī!
Manai cibai šodien seši gadi!
(Pa šo laiku esmu atradusi smilšu fobijas saknes. Bērnībā savā smilškastē uzjaucu plūstošās smiltis un pati ar kājām iestigu. Ilgi bļāvu, bet neviens nenāca, jo tas bija siena laiks un visa rodņa uz lauka, pēc kādas pus stundas garām brauca gaziks ar sienu, un krāvēji mani izķeksēja ārā)
Vakar paliku pēdējā appuišojot Lagosu, viņam jaunas bindes no Polijas atvestas... visām četrām kājām. Kamēr uztinu visi jau bija izskrējuši uz laukuma. Notīt gan bija grūtāk, jo Lagoss ik pa brīdim rāva gaisā kāju un pēc tam cirta pie zemes ("tin to riebeklību ātrāk nost"), bet pēc tādām vaļībām šams paliek tāds rāms un mierīgs, jo tā taču nav pieklājīgi un ātri jāiedod buča savādāk izdomās vēl atstāt bez maizes.
Mājās vilkos caur mežu, pa tumsu, pa slapjumu, pēcāk pārsalu, blenžot uz lielajiem greizajiem ratiem un gaidot vilcienu. Romaņķika!