Laikam vakardiena tomēr bija par traku. Papildus muguras muskuļiem, pārāk cītīgi izpildot visus norādījumus, sastiepu arī kreiso kāju :/. Un radās secinājums ka kājas man ir par īsu, laukums par mazu un vispār viss ne tā kā vajadzētu... kā tajā sakāmvērdā par sliktiem dejotājiem...
Ērces arī parādījušās, ceru ka nevienu nesaķēru (vēl viens vajadzētu - kādreiz izpotēties, noteikti nenāktu par sliktu).
Par piektdienu, lai neaizmirstu galīgi.
Uzradās man negaidīta kompānija. Jau biju norakstījusi šamo pie bijušajiem skolniekiem. Tikai reizēm kaitinoša ir tā nepārtrauktā vārīšanās, fenomenāls cilvēks, visa domu plūsma izskan vārdos, reizēm pat liekas, ka kāds blakus skaļi lasa Dž. Džoisa "Ulisu". Taču atrodoties tādā kompānijā, radās jaukā laika nemainības sajūta (kuru es jau no pagājušā gada neatlaidīgi medīju) un nevienu reizi vien izskanēja frāze - kā vecos labos laikos (*sajūtos ļoti veca*).
Atkal redzēšanos jānosvin ar mežu.
Pavasarī mežs vēl skaistāks kā ziemā. Tikai dīvaini kluss.
Vēl pagrūti orientēties. Pareizais ceļš tika noteikts pēc diviem bebru aizsprostiem un bedrēm.
Daudz tur to kalnu. Pēc ilgas pārliecināšanas un histērijas (Nē! Man bail, tu pasties cik tas kalns stāvs!) uzrausāmies vienā. Nez vai tas nav tā saucamais ložmetēju kalns, bet laikam jau nav, tas ka uz šī konkrētā atrodas LMT tornis, jau neko nenozīmē.
Tad labākā daļa.
Principā jau no pirmā soļa sapratu, ka esmu niecība un šajā ceļa posmā nepalīdzēs neviena no tām gadsimtiem ilgi izkoptajām kontroles sistēmām.
Pabrīdināju aizmugurējos un palaidu, lai zvērs skrien, lai izskrien visu savu dzīves sāpi vienā ātrā aulī. Pati tak zinu kā ir kad gribas izbļauties un izlādēties.
Tālāko ir grūti aprakstīt.
Viena no tām sajūtām ko nevar izstāstīt.
Pēc pirmā uzrāviena, zvērs sabremzējās un pagaidīja biedru, un tad kādu brīdi auļojām blakus.
Agrāk nekad nekas tāds nebija mēģināts.
Tas šausmīgais spēks un ātrums, un profesionāli vienmērīgā elpa, sacensības gars, nē, ne starp cilvēkiem, te ir citi rēķini kārtojami. Izrāviens, triumfs par uzvaru un vēl lielāks uzrāviens. Visa muskuļu darbība jūtama - atspēriena spēks, stiepiena platums, grupēšanās nakamajam atspērienam, plus vēja, siltas saules, meža un mitras augsnes smarža.
Nē, nav tas... ir vēl kaut kas...
Nevar uzrakstīt, nav vārdisku apzīmējumu.
Pašai smiekli nāk atceroties, ka man kādreiz bija bail, vajadzēja tikai nedaudz uzticības no manas puses.
Pēdējo autobusu nesanāca nokavēt, arī vilcienu nesanāca nokavēt, sanāca vienīgi vakara kross no autoostas lidz stacijai. Tās bija kaut kādas mocības, nav iespējams skriet un smieties vienlaicīgi.

Tagad laikam pietiek izklaides uz mēnesi, jāsāk rakstīt TAS darbs.
Bet beidzot atradu vienu izstādi uz kuru gribu aiziet. Man tomēr kaut kas vēl patīk ^-^.