Šis jaukais pilnmēnes laiks! Tākātuvojas pavasaris mēnes lielāko daļu nakts apgaismo manu miegu. Tas ir, ja tikai es varētu aizmigt.
Prātā atkal sāka nākt visādas drūmas domas, prieks pazuda un es viņu atrast nevarēju pat skandinot to popsu, kas man mūždien ir licis smieties.
Vēl vilcienā satiku Indru, kura man pavēstīja skumjo stāstu par kanāla gulbīšiem, kurus ļaunie cilvēki piespiedu kārtā gribēja saprecināt.
Sāka manu sirdi nospiest kaut kāds mistisks smagums, elpot grūti. Sarkastiskā balss manā galvā gan vēl dzīva sak' "Mās, kā būtu ja atšņorētu to korseti mmmm? Moš elpot sāktu..."
Tas bija tikai laika jautājums... lidz manai kārtējai histērijai.
Bet redz raudāt, ja reiz tas ir tik ļoti nepieciešams, nemaz nav tik viegli. Kā es tā, ne par ko?
Recepte vienkārša.
Pirmais posms:
La vita è bella! (nu nevar bez raudāšanas, ir mēģināts bet nesanāk), filmas beigās jau ir jūtams efekts.
Otrais posms:
Skumjās dziesmas.
Šeit der zināt, ka latviešiem ir dabīgs talants uz skumjām.
Pietiek ar pāris skaņdarbiem.
Uz mani ļoti labi iedarbojas Kvazimodo dziedajums no Parīzes Dievmātes Katedrāles, Igo balss... un tie vārdi... aš sirdi rauj laukā...
Tad vēl Mocarta Lacrymosa.
Un es jau atrodos uz grīdas un esmu paspējusi paraudāt par visu par ko vajadzēja paraudāt pēdējā pusgada laikā, bet savas noslēgtības dēļ, es, protams, palaidu garām burvīgu iespēju... par Dzintaru, par Janu, par brāļa krustēvu, par sevi, par Palestīnu un Izraēlu, par kūstošo sniegu, par tevi un par viņiem visiem, protams, arī.
Un tagad ir tik gaiši!
Tik viegli!
It kā ienākot pilnīgi tukšā istabā.
Nav nekā.

Un debesis ārā tiešām ir zilas!