Parasti ir nācies novērot, ka cilvēki ļoti reti ievēro savu mainību, es domāju to lielo, kas notiek visas dzīves garumā. Pārsvarā tas ir skatoties vecas bildes (skat kāds es bērnībā biju). Man tā sajūta kaut kā pārāk bieži atnāk. Piemēram pēc vannas mēģinot ietīties dvielī, kas knapi nosedz dibenu, lai gan agrāk tādā pašā dvielī varēju ietīties kā sari, vai meklējot kaut ko "pieliekamajā", bet atrodot tēva veco ģitāru uz kuras grifu reiz skatījos no apakšas uz augšu, bet tagad izrādās, ka šamā ir knapi manas kājas garumā..
Varbūt tāpēc, ka manos plānos neietilpa izaugt.

Labi ka drūmā stendere ar visām atzīmēm palika citā mājā.

p.s. šodien tā sērīgi varbūt tāpēc, ka nogurums baigais.