Kaut kādas bildes ilustrācijai.
"Šaurais ceļš uz Lietuvu" (c) ave. Pēcāk ceļš kļuva platāks un plūstoši pārgāja autobānī. Vienreiz gadījās aizbraukt šķērsām un nācās lūgt leišu palīdzību, nez vai viņi visi tik izpalīdzīgi, vai es esmu prasmīga zombētāja, bet leitis izvadīja mūs no maldu ceļiem braucot pa priekšu ar savu spīdīgo nisanu (to gan es neiemūžināju, jo visu mašīnu bija pārņēmusi histērisko smieklu lēkme).

Festivāla kopējo noskaņu izsakoša bilde. Bija tāda sajūta kā esmu kaut kādā viduslaiku ciemā, kur no viena tirgotāja pie otra jābrien pa dubļiem, skraidelē bērni, kaut kādas tantes kaut no pin, krogos visi trekterē alu, skaļi bļaustās un dzied.

Mežā ganījās vienradzis ar savu āzi.

Meitiešiem, protams, vajag savaņģot vienradzi. Pret mums izturējās jauki un pieklājīgi, savai saimniecei gan iekoda mugurā.

Tā kā man nākamajā dienā atkal vajadzēja garām ejot iešļūkt pie vienradža, lai dabūtu eksterjera bildi kolekcijai, sapratu kāpēc tāds sašutums pret saimnieci. Bet tā draudzība ar āzi fenomenāla, abi čubinājās, āzis mēģināja šamo pabadīt.

Atpakaļceļā nelielas problēmas ar stūri, bremzēm, aizsvīstošiem logiem un ūdeni, kas skalojas mašīnas paklājiņos. Šoferis meditē, kamēr mašīna nomierinās (ceru, ka ave mani nesitīs, bet man šausmīgi patīk tā bilde!)