Uz kādu brīdi ļāvos drūmām domam.
Tas ir saprotami, jo šodien tādi labvēlīgi apstākļi. Tumsa visu dienu, migla, vienu brīdi sniga, tā ļoti lēnām. Turklāt nācās celties sešos un braukt piebāztā vilcienā, ar apziņu, ka tagad tā būs bieži. Kāpēc? Tikai tāpēc, lai nenotiktu neviena lekcija? Piedevām vēl rakājoties pa grāmatu skapi uzsviedu biezāko no V. Igo "Nožēlojamo" sējumiem tieši uz, jau tā bieži traumētajiem, labās kājas pirkstiem.
Nav brīnums, ka uzradās Gruzīns, sāka staigāt līdzi un čukstēt cik briesmīga un bezjēdzīga ir šī dzīve un kā man neiet.
Un tad es atjēdzos sēžot tumšā istabā un klausoties tik šausmīgas gaudu dziesmas, kādām manā mūzikas mapē nemaz nevajadzētu būt.
Tas notika pavisam vienkārši pēkšņi starp drūmajām, drīzu pasaules bojāeju paredzošajām domām, pavīdēja viena ļoti racionāla un ikdienišķa: "Kur gan es dabūjiu to smieklīgo mūziku?"
Iedomājos kā tas viss izskatās no malas... tik šausmīgi smieklīgi!
Un es nevaru beigt smieties!
Es neesmu normāla!
Un nekad nebūšu!
Tā ir jautrāk!