January 9th, 2007
Tas nav smieklīgi!
Ir tikai otrdiena, bet es jau jūtos tā it kā mani būtu notriecis kādus 64 vagonus garš, kārtīgi ieskrējies kravas vilciens (zemapziņā vienmēr esmu vēlējusies redzēt, kā tādi bremzē).
Vienīgais fakts, kas man neļauj nobeigties ir ceturtdiena! Kalnciems... Varēšu aizmirst, ka esmu cilvēks, kaut vai tikai uz četrām stundām, bet aizmirst... aizmirst, cik skaists vārds...
Un mēs latvieši ar savu bēdas liksanu zem akmeņa, taču iedzīvojamies slēptā depresijā. Kā vajadzētu izkaukties! Un izbļaustīties uz apkārtējiem. Šķiet, ka briest vēl viena histērija... hmmm, jau no augusta vidus nav bijusi...