Tagad, kad ir pabeigts, - The Hunger Games ir kaut kas starp Orvela 1984, Half-life 2 un mūsu pašu tautas dziesmu "stundu stāvu domādama, kam lai sēžu kamanās". Izklaidējoši, bet brīžiem tik absurdi, ka brēkt gribas.
Kaitinoši tomēr, ka Latvijā jebkura fikšena grāmata tiek ietagota kā "bērnu / jauniešu" literatūra, tā pat kā uz nenormāli asiņainām animēm tiek vesti mazi bērni, jo multene taču!

Un es esmu palikusi tik jauki noturīga! Šķiet, ka pēdējā reize, kad norāvos bija HP 6, ko es centos izlasīt no portatīvā, bet beigās tikai pieraudāju klaviatūru un brālis man viņu atņēma.

Tā kā blakus mājai atkal ir ieperinājies balagāns (skrūvē kaut ko, bet skaņa ir tāda kā nazgulu lidzvēru brēcieni) ir laiks patukšot datora tematisko bilžu krājumus.

Astoņi kustoņi,
astoņi kustoņi,
kas tos astoņus kustoņus pirks?

Cirks!