Neapšaubāmi viens no lielākajiem robiem manā mūzikas gaumē, vismaz pēc apkārtējo viedokļa, ir industriālais troksnis. Cilvēks blakus istabā var noasiņot caur ausīm, kamēr es lasu grāmatu ar tik apgarotu sejas izteiksimi kā klausoties Lista klavierskaņās. Cilvēki kaut kā vienmēr pamanās palaist garām to, cik grūti ir nobalansēt pa to šauro robežu, kas ir starp troksni un mūziku un iecentrēties uz to, ka tas taču ir troksnis, troksnis, TROKSNIS!
Turklāt tieši ar tādu troksni pa manu galvu pārvietojas domas. Es varu dziedāt, raudāt un stāvēt uz galvas, bet tas pēkšņi neliks manām domām cirkulēt ar martial industrial precizitāti vai virmot kā klasiskajai mūzikai. Kāds bardaks bija tāds paliks.

Pārslēgšanās no kādas tikko izlasītas grāmatas uz jaunu vienmēr ir briesmība, jo tik daudz ko vajag, bet tik maz ko gribas. Taču šoreiz nez no kurienes uzrodas grāmata par visādiem primitīvajiem zombētājiem, upurēšanu, rituāliem pat dejošanu, turklāt ar Levi ievadu, aiz priekiem nezinu kur likties.