Un tagad pieejiet pie loga un paskatieties ārā.

Šogad vēl neesmu redzējusi nevienu cilvēku, kurš nebūtu mans radinieks.
Nez kurš būs pirmais.

Kā līdz vasarai varētu iemācīties nenīst visādu tehniku. Tā lai varētu patstāvīgi braukt ar mašīnu bez visādiem krampjiem rokās/kājās un "es tūlīt nositīšos" sajūtas. Jo rau man patīk transporta līdzekļi, kuri ir apveltīti ar spriestspēju.
Un man ir pamats uztraukties jo:
- riteņbraukšanas prasmes manā celī atstāja pamatīgu robu;
- ar mopēdu es gandrīz nositos iebraucot suņubūdā, jo brālis izdomāja, ka uz pagalma pusi mani "bišķi" jāiestumj - tā lai es sapanikojos, ieķeros rokturos (no kuriem viens ir gāze, kā zināms) un aizmirstu kā to monstru izslēgt (jā es mēģināju apstādināt arī ar kājām un saplēsu savas mīļākās kedas);
- kvadracikls savukārt dikti vilka uz grāvi, jo iebraukšana grāvī ir vienīgais veids kā to uzparikti apgāzt;
- no mašīnām esmu turēta pa gabalu. Manas mašīn-zināšanas aprobežojas ar slaistīšanos uz pakaļējā sēdekļa.
Bet mašīna savā ziņā ir imagināra brīvība.
Kā krievi saka и хочется, и колется.