Dienu iesāku visnotaļ produktīvi - salauzu šujmašīnu ^____^ (turklāt - diezgan stulbā veidā).
Oi, tēva priekam nebūs gala!

I'm soooo lucky... lucky, lucky, lucky...

Neciešu zvanīt! Ja ko vajag labāk tiranizēju cilvēkus "tiešajā", bet tā kā lielākoties neko nevajag, tad lieku cilvēkus mierā.
Un kāda velna pēc, ar šādu raksturu, man vajadzēja spert savu, ūsiņa zīmēm apķēpāto, kāju lauciņā, kurš balstās uz zvanīšanu un cilvēku tiranizēšanu, jo visu laiku ir tā, ka kaut ko vajag zināt!
Un tagad es varu šņarkstināt zobus, jo beidzot esmu saskārusies ar klasisko "es jums atzvanīšu vakarā" kaiti, no kuras līdz šim bija veiksmīgi izdevies izbēgt.

Piezīme turpmākajai dzīvei - kļūt par pašnodarbinātu programmētāju, vai ideālā variantā par pataloganatomu.

P.S. Un mani pereodiski kritizē par to, ka es "pārāk gudri rakstu". Pie tā laikam ir vainīga ciba. Paldies. Bet man jo projām nešķiet, ka normāls cilvēks nav spējīgs saprast vārdu postapokaliptisks.