Par ko man tāds sods! ārā ir tik smuks laiks! Un tik jauki smaržo pēc lietus - pēc svaiga zaļuma, pēc vasaras, mitras augsnes un pavisam nedaudz pēc slapja suņa.
Kā man patīk dzīvot pretī mežam! Te vienmēr smaržo savādāk.
Šobrīd ir tāda laime, ka netraucē pat tas ceļojošais balagāns, kas atkal iz uzstellējies laukumiņā tieši aiz manas istabas sienas un nepārtraukti skandina tuc-tuc māziku sajaukumā ar latviešu ziņģēm.

Lai nu kā - es, ieslodzīta savā rūsas krāsas ziloņkaula tornī, kā maitu lija barojos no tiesu spriedumiem un svešas nelaimes.
Nez vai tie ļaundari maz spēj iedomāties, ka kāds guļot gultā pārlasa viņu izdarības pie rīta tējas.

GRIBU DZĪVOT!

Uzaicināju pie sevis solmeiti, cerībā, ka kāda stunda ar mācībām nesaistītu sarunu nāks par labu manām koncentrācijas spējām.
Rezultātā, stundas laikā esmu mēreni piedzērusies.
Pietiek ar 100g ruma, lai es būtu spējīga gāzt kalnus, nākt klajā ar revolucionārām domām un veikt krimināltiesisku apvērsumu. Bet, vēl nedaudz un man iestājas viss-ir-tik-forši stadija, vēl bišķi un hi-hi-ha-ha stadija, pēcāk jau nāk smagākā es-tevi-mīlu stadija (kurā esmu spējīga atzīties mīlestībā un apķerties apkārt jebkam).
Bet tagad man vienkārši nāk miegs.

Tomēr es turpināšu rakstīt kursadarbu un spamot, tas noved mani pie maģiskā teikuma rītdienai:

IZLASI KO UZRAKSTĪJI!