Ja Skārleta dzīvotu mūsdienās, viņa noteikti būtu studente. Ik reiz, kad es piespiežu sevi pievērsties mācību problēmai, apziņa izsviež tik ierasto "par to es domāšu rīt" teikumu. Tā bija arī vakar, kad nu tik ļoti negribējās uz to apdrošināšanas dokumentu strēķi skatīties (īstenībā šobrīd arī negribās).

Bet diena vienkārši burvīga.
Nezinu ar, ko lai to izskaidro, jo diena izskatās tāda pati kā visas pārējās, kurās jūtos kašķīga. Iespējams kādas svārstības atmosfēras ķīmiskajā sastāvā (hmmm ētera mākonis virs Rīgas).
No paša rīta, ORE - In High Heels Through Nights of Broken Glass klausoties, sākās sirdsklauves un ceļu ļodzīšanās, tā ka pašai smiekli, vismaz līdz brīdim kad atcerējos krustmāsas epilepsijas lēkmes aprakstu.
Un praksē arī sēdēju kā Maija Saulīte, jo ofisa priekšmeti nav tikai priekšmeti!
Kniežu izraujamais instruments, piemēram, izskatās pēc autentiskas El Chupakabra.
Un papīra smalcinātājs! To vispār nav vērts pieminēt - cik skaisti un ar kādu skaņu viņš papīrus ēd!
Rokas gan no vienas vietas noklātas ar paper cut, jo dikti ātri nācās papīrus šķirot, lai paliek laiks mācīties, ko es tagad izniekoju, priecājoties par indiešu mūziku.

Vēl tikai dienišķo vizuālās vardarbības devu...