Jūtos kā sešinieks.
Viena pati mājās, visi citi vai nu izvākušies no mājas vai nosit laiku kādā pasākumā. Tikai man kā klišejiskai pelnrušķītei jālasa linsēklas no pelniem, jebšu jāraksta referāts. Apmēram tas pats jau vien ir. Sagandēju pati sev dzīvi rakstot kārtīgi, kā pienākās - ar visām atsaucītēm un loģisku struktūru, kaut pats pasniedzējs teica, lai uzraksta nosaukumu un dui variāciju par tēmu.
Esmu gan nekārtīga maita, bet es tā nevaru!
Netīk man pļurkstēt un starp normatīvo aktu uzskaitījumu un analīzi iepīt kaut ko no "laiciņš ārā forš" sērijas, lai lielāks apjoms sanāk. Tas laikam mani padara par draņķīgu rakstnieku un filozofu.
Man ļoti netīk, ka tajā nolikumā ir rakstīts "(..) ja nepieciešams, nežēlot arī savu dzīvību", bet nevaru saprast, vai paskaidrojumā rakstot, ka tas izklausās pēc kamikadžu apmācības instrukcijas, nevis policijas nolikuma, neskanēs pārāk literāri.

Šobrīd esmu diezgan kašķīga, jo brāļa virsvadībā tika iegādāts jauns monitors.
Ļoti latvisks - liels. Nevis vienkārši liels, bet ļoti liels - milzīgs, gigantisks, monstrozs! Viss tagad ir izstiepts un saspiests, nu labi skatoties filmas un bildes it kā ir normāli, bet fona bildes balerīnas kājas izskatās ļoti tuklas! Un ciba arī ir ļoti izstiepta! Un burtiņi ir ļoti mazi! Un vispār esmu ļoti neapmierināta! Kāpēc latvieši nevar samierināties ar kaut ko normālu, vienmēr vajag kaut ko lielāku. Lielu mašīnu, lielu māju, lielu TV, lielas tumbas.
Man tas vienkārši nelec!