Spēlējos ar solmeitei paredzēto Ziemassvētku dāvanu.
Grabinos te Arkanas ritmos. Kaķis aizbēga, viņai laikam netīk mans bum-čiki-bum-čiki-bum-bum-bum.
Eh... būtu man vēdres - dejotu vēderdejas...

Bet brīžiem tā vien liekas, ka rados ir kāds grabošs čigāns, kaut arī labi zinu, ka pēdējās piecās paaudzēs pat neviena krieva nav.
Bērnībā māte man mēdza teikt, ka es esot čigānam no ratpakaļas izkritusi, varbūt tāpēc, ka knapi iet mācēdama, mēdzu lavīties n-to hektāru lielajam laukam pāri pie zirdziņiem, bet pats fakts, ka es neesmu savu vecāku īstais bērns mani iedzina šausmās.
Meibī tā ir bērnības trauma...
Ka čigānu valoda man liekas tāda pazīstama.
Ka īsta čigāna bērēs jutos kā savējā, par spīti tam, ka viņu vidū maigi izsakoties izskatījos pēc albīna.
Ka tīk man tie lakati un svārki.
Ka izvēloties starp mašīnas un tikpat dārga zirga iegādi bez sirdsapziņas pārmetumiem izvēlētos pēdējo.