Pār-rados mājās. Pār-barota un pār-gurusi.
Tajā briesmīgajā dienas karstumā skraidīju pa lauku, mēģināju nosēdināt fotoaparātam baterijas un dabūt kaut cik normālas eksterjera bildes, ko man tā arī neizdevās dabūt. Turklāt visu laiku vazājās līdzi mazais brīnums, dušīja pakausī, vairākas reizes izostīja no galvas līdz kājām un beigu beigās iekoda lāpstiņā, jo redz es nepievēršu pietiekami daudz uzmanības, zilums noteikti būs, bet varēja būt trakāk - viņa varēja izdomāt arī man uzlekt virsū, tad no manis paliktu slapja vieta.
Un tad uz laukiem apliet jauno mašīnu (kā es ciest nevaru ģimenes izbraucienus, pat ja pie vainas ir jauna mašīna!).
Laukos noplēsu jaunās iešķūcenes, nācās ar plikām kājām pa garu, rasainu zāli lēkāt līdz jāņogu krūmiem, nav vairs tādu iekšu kā bērnībā - tagad visu laiku galvā skan - čūskas, čūskas - tajā zālē noteikti ir čūskas! Un sienāži maniaki! Lec uz visām pusēm un sisina apdullinošā skaļumā!
Krustmāte arī tāds pats diagnostiķis, kā ārste, pirmais jautājums - tu esi iemīlējusies vai ne? Doh! Pie tādiem jautājumiem nāk prātā dziesma:
Friends ask me "am I in love"
I always answer "yes"
Might as well confess
If the answers yes
Nevienam tik negribas ticēt, ka esmu neatgriezeniski sadirsusi savu organismu, vismaz tik tālu, ka masas nezūdamības likums uz mani vairs nedarbojās.
Gribu atpakaļ uz laukiem!
Vajadzēja palikt!

Es gribu uz jūru!
Tulīt un tagad!

Cik jauki, mana iespēja tikt uz jūru aizbrauca uz Rēzekni. Kas tajā Latgalē tāds ir ka visi vasarā uz turieni plēšas, ka uz nez kādu kūrortu?!
Piekāst draugus!
Who needs them anyway...

Bet zirneklis šodien man pasniedza burvīgu pamācību dzīvošanā.
Vējš no rīta sapostīja viņa tik rūpīgi pīto sapņu ķeramo, un viņš visu dienu nosēdēja ierāvies kaktā virs lodžijas durvīm, izskatīdamies ļoti depresīvs un pat suicidāls, bet tikko kā norietēja saule sāka cītīgi rekonstruēt to kas palicis pāri no tā arhitektūras brīnuma.
Mahātma Gandijs vienkārši!
Varbūt, ka padoties ir tik pat cilvēcīgi kā kļūdīties.