Jāsāk macīties sadzīvot ar savu mūžīgo pavasari galvā. Es noteikti neesmu vienīgā ar šādu kaiti, bet izskatās ka citi māk kaut kā ar to sadzīvot. Turklāt īstajā pavasarī var novērot slimības saasinājumus: izklaidību, "ierubīšanos" tāfelē, viļņveidīgu beziemesla laimi, smaidīšanu (die's pasarg!) u.t.t.u.t.j.p. Un tas apgrūtina arī citus cilvēkus, šodien piemēram gandrīz nogāzu kaut kādu onkuli, kas man gribēja padot roku no vilciena ārā kāpjot, bet ja man ir labs garīgais es mēdzu lekt, un man ir labs garīgais! Un arī sieviešu kārtas urlas kļūst agresības, tā šķiet uz viņām iedarbojas manu zeķubikšu spilgti dzeltenā krāsa.
Man ir iestājies galīgs meža un mīlīšu trūkums! Es jau vairs nespēju atcerēties kā tas bija, kad varēja pēc mokošas dienas aiziet ar kājām, un uz pāris stundām atslēgties no visas pasaules un uzlādēties jaunu mocību paciešanai. Tagad es klimstu riņķī ar savu pavasari galvā ne ta nelaimīga, ne ta laimīga, bet totāli novesta, un cenšos savu trūkuma izjūtu kompensējot pērkot visādas nevajadzīgas mantas pa naudu, kuru es nedrīkstētu tērēt, jo tā ir domāta augstākiem mērķiem... bet ko tur vairs runāt tās naudas vairs nav!
Sestdien bija visādi plāni, daži izkūpēja paši no sevis, bet daži noteikti atlikšu (atkal šis maģiskais vārds) un braukšu prom. Šķiet, ka plūmes jau zied, ārkārtīgi skaists fons būtu, un tur kaimiņu augļu dārzā šķiet pāris bija.
Bāc pilnai laimei vēl dators sāk gļukot, jau vakar tādas aizdomīgs laikās, un šodien ir vēl briesmīgāks!