Pusbeigta iekāpu vilcienā, atklājās, ka pārbāztā vilcienā... Gaisa ko elpot protams nebija.
Turējos cik spēka.
Tikai ne šodien. Negribu izsviest visu savu enerģiju vilcienā!
Acīs sametās tumšs un ausīs izaicinoši skanēja Hellvisa jaukā bals, gluži vai aicinot: "Ģībsti, ģībsti! Come on! You can do it!"
Labi, šodien nē, vēl jau ir arī citi agrie rīti.

Smadzenes naktī izspēlēja ļaunu joku. Sakopoja visu pārpalikušo laimi un uzsūtīja man ārkārtīgi skaistu sapni, un tieši tad, kad varētu arī pamosties vēlāk, es pamodos daudz par agru, tā it kā kāds man būtu iebļāvis ausī, cūcība! Un līdz ar miegu pazuda arī brīvība.

Ja es rakstītu katru nedēļu piecas lapas, es paspētu laikā. Tad tik paliek vēl tās piecas lapas ar ievadpraksi. Bet Loks, protams, vēl stāv "aizkosts" man nav laika un gribēšanas pabeigt, viņš acīm redzami ir dzīvojis krietni pirms Z. Freida kunga, jo tās domas ir tik smieklīgi naivas, redz sapņus nekādīgi nevaros saistīt ar cilvēka domāšanu, un naktī viņš vispār nemaz nedomājot... murgi...