Jūtos galīgi nekāda, no astoņiem rītā lidz septiņiem vakarā, nepārtraukta smadzeņu čakarēšana un bezmērķīga vazāšanās. Man tā ir apriebies komunicēt un domāt... Vilcienā pat atvainojos Zanei un Andrejam, jo vienkārši vairs nevarēju iztikt bez mūzikas un iekšējā klusuma.
Kāds prieks, ka neviena vēl nav mājās! Augstākais stundu vēl varu sēdēt tumsā un priecāties par klusumu.
Jāslēdz viss ārā...

Njā... 25 minūtes man tika dotas... dīvaini, man pietika. Turklāt es dabūju savu spāņu vēdekli un iedzēru spāņu vīnu. Tagad jau jūtu vīnu savās kājās un man ir silti, un viss ir tik skaisti... nedaudz miegaini, bet skaisti. Tikai ledusskapi nedrīkst virināt, olīves un siers, ja es būtu normāls cilvēks man vajadzētu būt starā, bet es neesmu normāls cilvēks un man vajag tikai vīnu