Kā man patīk šūpoties!
Tajā kustībā ir kaut kas tik patīkams. Varbūt tā sajūta, ka iekšas pavirzās pa dažiem centimetriem uz leju, kad no uzšūpošanās šūpoles atkal krīt uz leju, un tad var ļaut pirkstgaliem atsisties pret smiltīm un uzspert zemes gaisā. Jo augstāk šūpojas jo lielāks sajūtu kontrasts, piedevām svārki plīvo un mati sapinās mudžeklī.
Tā nav bērnības trauma, jo bērnībā es tā pat medīju šūpoles un klusībā apskaudu visus kaimiņu bērnus, kam bija slaiekamās šūpoles uz balkona. Vēl tagad atceros visas vietas miestā, kur bija un zinu visas vietas, kur ir uzstādītas jaunas šūpoles.
Un kad laukos kaimiņienes garāžā izdevās pašrocīgi uzmeistarot šūpoles - par siju apmetot striķi, šūpojos visu dienu ne ēdusi, ne dzērusi un vakarā normāli apsēsties nevarēju, jo vienīgais, ko pienācīgi nevarēja uztaisīt bija šūpoļu sēžamā daļa.
Centos to visu izskaidrot solmeitei, viņa piecas minūtes skatījās kā es šūpojos un nokristīja to par bērna orgasmu.
Varbūt tāpēc visas bildes nadaudz atgādina Bernini "Sv. Terēzes ekstāzes" parodiju.