Ai, es tagad varētu stāstīt un stāstīt, lēkāt pa istabu uz vienas kājas, plēst matus un darīt nez ko, lai atainotu kopējās izjūtas, bet te man atkal ir jāpiesauc neatstāstāmās sajūtas, kuras pašam ir jāizjūt, lai sapratu.

Bišķi vēl pamarinēšu gaišās domas.

Lielais atklājums ir tas, ka mans ķermenis ir spējīgs sekmīgi funkcionēt bez "garā miega", un seratonīna trūkums organismā sāk parādīties tikai trešajā dienā ap pusdienas laiku, kad visādi celmi un zāles kumšķi, pa autobusa logu veroties, pieņem stirnu, govju un vecu tantīšu apveidu.
Šorīt smejoties tētim atstāstīju kādu "gļuku" vakar redzēju - man likās, ka māte ienāk manā istabā ar zelta zivtiņu rokās. Uz ko tētis atbildēja, ka tas nekāds "gļuks" ar' neesot bijis. Brālēns ir sagādājis man jaunu mājdzīvnieku, tagad jādomā vārds. (un kā zivīm vispār nosaka dzimumu?)