Nepatīk pārvākšanās. Visas tās mantas, piesūcinātas ar atmiņām tā pat kā tās apdrupušās mūra sienas, citiem nez kā tas izdodas labāk nekā man ik pa brīdim tiek piesaukts "mums būs manēža, manēža!", man tas vairs neliekas īpāsi svarīgi, agrāk jā, bet tā kā manas ambīcijas ir noplakušas... Turklāt pēc pāris mēnešiem, ja ne pat uzreiz, tur būs tāds pats bardaks, jo cilvēks jau var izlikties kārtīgs, bet tas tā pat nedzēš faktu, ka viss ir viens vienīgs haoss un visa daba uz to ir tendēta.
Ceru, ka tas nenovilksies lidz nojaukšanas dienai, diez vai es izturētu tās ēkas nojaukšanu, jo tomēr 70% tur pavadītā laika es biju laimīga. Tā vien gribas sūtīt Spīdolu un viņas teoriju "pastāvēs kas izmainīsies" pāris mājas tālāk.