Otrā ideja mani piemeklēja krietni vēlāk, kad paklājiņš bija salocīt un istaba izkvēpināta pārmaiņus ar asinszāli (nez kāpēc gan, jo tas ir pret nešķīstiem gariem) un sandalkoka smirdkociņu, un ieslēgta piemērota indiešu mūzika, kas pēdējā laikā ir ļoti pielipusi.

Kāpēc gan man neapgūt Vijas Vētras mākslu?
Tāda ideja vispār man ir jau no bērnības, jo Indija un Grieķija bija apsēstība numur viens.
Sirtaki (pat trīs veidus) es jau māku.
Turklāt indiešu dejas nav nekādas vēderdejas, kas balstītas uz diezgan primitīvu miesas iekustināšanu un bezmērķīgu plivināšanos. (iespējams, te tagad izpaužas mana griezsirdība, jo, kā zināms, vēdera man nav - pagfaidām) Indiešu dejas savukārt ir vairāk orientētas uz kustību koordināciju un līdzsvaru. Nu, jā, arī uz vaikstīšanos un acu zibināšanu.
Turklāt dejo ar plikām kājām! (Ciest nevaru kurpes)
Un "Speciālie vingrinājumi, kuri vienlaicīgi ir dejas elementi, palīdz novērst skoliozi." Varētu likvidēt skolas somas laika negatīvās sekas.
Pagaidām nopirkšu otru grabošo kājassprādzi, šoreiz tādu, kas neķeras sari apakšsvārkos un pastudēšu uzpopsotās bolivudas dejas.