Vai toreiz, pirms dieviem gadiem, stāvot LLU barokāli smalkajā, bet diezgan noplukušajā vestibilā pie veterinārmedicīnas fakultātes stenda, ņurcot savu pases kopiju un galvā apsverot to, cik neizakāmi liela egoiste esmu, es varēju iedomāties, ka šī profesija tā pat mani vajās visu atlikušo mūžu.
Jau (agrāk pieminētā) vetārset E krietni iereibusi mēdza stāstīt, ka man esot spējas. Ko apkārtējiem labpatikās iegaumēt, jo man tika uzkrauta visu kaķēniņu, kucēniņu kopšana un pieskatīšana, bet bērniem patīk mīļzvēriņus samīļot, nevis viņus kopt. Iespējams tāpēc arī nekad neesmu kritusi vecākiem uz nerviem ar stulbām "nopērciet man suni" iedomām.
Un es, protams, tagad varu čīkstēt, ka mans personīgais kaķis mani nīdīs, nievās un bēgs prom kolīdz es parādīšos pie apvāršņa, bet tas tak nav tas sliktākais kas ir bijis!
Ja ir izturēti divpadsmit zirgi, pašmācības ceļā apgūta zāļu injecēšana muskulī (īstenībā tas atgādina šautriņmešanu dzīvas radības kaklā), liellopu nagu kaišu ārstēšana, nemaz nerunājot par negulētajām naktīm, kas pavadītas dzenājoties pakaļ kādam koliku slimniekam, lai tik, nedod die's, neapguļas un neatstiepj kājas.
Kaķis būs tikai tāds skrāpīgs nieks.