Brāļa vecā istaba pārvērtusies par manu zāļu tēju noliktavu.

Pērnās nedēļas vaivariņi.
Vakardienas baltā nātrīte (tāds čakaris ar tām lapiņām) un gaiļpieši.
Šodienas raspodiņi un bitene (tā gan vairāk smukumam).
To be continued...

Izveidojās diskusija par bišķrēsliņiem, māte saka, ka jaucot ar medu un dzerot, bet vispār esot diezgan toksiski (kāpēc arī tās zarazas nomērdē), bet es atkal esmu mācīta nīst un ar kājām mīdīt, jo redz vienu vasaru pavadīju no lielajām ganībām lasot ārā - zvēri šamos saēdoties un akli paliekot.

Par mūsdienu jaunatni vispār nav vērts izteikties. Ja radi uz nobrāzumiem reaģē: "ārprāts, infekcijas, stingumkrampji, nāc dezinficēsim, uzliksim plāksterīti," tad skaidrs, ka bērns izaugs par bioloģisku ambīli, kam visi tie krustzieži un rožu dziemtas būs tikai vārdi grāmatā. Prieks, ka esmu audzināta "aizej atrodi un pieliec ceļmallapu" garā.