Nez kāpēc šajā gada laikā mani vienmēr pārāk nomoka sievišķīgās īpašības. Ne gluži vieglā saraudināmība un tāda veida mītiskās īpašības, bet klasiskās.
Vēlme nogrūst kādu netīkamu personu pa trepēm, un ceļavārdu vietā nokliegt kādu klasisku krievu valodas paraugfrāzi (es nedomāju citātus no Tolstoja "Karš un miers").
Vai mātes instinkts. Ne tā "uķi puķi kāds bebītis" padarīšana, ko cilvēki mēdz maldīgi uztvert par mātes instinktu, bet spēja paredzēt, kur un kādos apstākļos nožausies garām skrienošais bērns.
Nu tādi sīkumi.