Nez kā man prātā ienāca vetārsti.
Pareizāk sakot pats pirmais vetārsts ar ko man bija tas gods pazīties.
Vispār tagad pat nezinu, no kurienes man bērnībā radās lielā apsēstība kļūt par zvēriņdakteri, jo šī persona noteikti mani neiedvesmoja.

Vetārste E.
Īstenībā, kā krustmāte stāstīja, viņa nemaz nebija diplomēta vetārste. Kādu iemeslu dēļ viņu izmeta no universitātes es neatceros, bet nojaušu.
Lai nu kā, citu vetārstu tuvumā nebija, turklāt šij dāmai bija īpašs talants, labas rokas - šķiet, ka tā to sauca mana vecāmāte.
Īstenībā nespēju atminēties nevienu dzīvnieku, kas viņas aizgādnībā būtu aizgājies mūžībā, bet diez vai tās bija rokas, kam piemita spēks. Es teiktu, ka tā bija teju vai nekromantiskā bals tonalitāte, kas spēja jau mirušos lopiņus atsaukt no Aīda valstības.
Vecāsmātes mājas sienas bija (un vēl jo projām ir) ļoti biezas, mācītāji savas muižas saimniecības ēkām kvalitatīvus materiālus nežēloja, taču - kad agri no rīta ieradās E likās, ka mūris nav nekas cits kā švaks kartons, kuram var ar pirkstu cauri izbakstīt. Vecāmāte mēdza aizrādīt: "Nebļauj! Bērni guļ!" Bet viņas čukstēšana, ja vien tas ir iespējams, bija vēl briesmīgāka par bļaušanu.
E pārvietojās uz zaļa, klasiska padomju laika velosipēda, ja tā padomā šāda modeļa velosipēdus neesmu redzējusi citā krāsā kā vien netīri zilganzaļā, stūre tam vienmēr bija apkarināta ar alumīnija piena kanniņām un pie bagāšnieka piestiprināts čaukstīgs plastmasas maisiņš. Ne es, ne mans brālis netikām erdzējuši E uz tā braucam - tikai stumjot pie rokas, kā to parasti dara lauku tantes, velosipēds vairs nav pārvietošanās līdzeklis, bet savdabīgs ētrts spieķis/tačka.
Vilnas lakats kā ziemā tā vasarā, izbalējis, nodilis tumšzils halāts, varētu teikt identisks tam ar ko mana vecāmāte mēdza iet uz kūti, tikai, iespējams intensīvā darba dēļ, E tas bija krietni vien novalkātāks.
Vēl laikam jāpiezīmē kūts un paģiru atmosfēra.

Atceros kādu random svinēšanu kantorī. Ar ierasto kontingentu, kam pavidu maisījos es un mans brālis, šādas svinēšanas mūs parasti piesaistīja. Žāvētas vistiņas, rasoli, siļķes kažokā, Laimas asorti konfektes (*žēlīga nopūta* vecās, labās, klasiskās).
Brālis ierūmējās blakus krustmātei, otrā pusē sēdēja E.
Šņabis, glāzīte.
Tikko kā E iztukšoja glāzīti brālis to atkal pielēja pilnu, tādā ļembastā neviens, protams, to neievēroja. Bet pašai E noteikti radās ilūzija, ka glāzīte nekad nav tukša.
Bezfilma pusstundas laikā.