| |
[Sep. 9th, 2017|11:37 pm] |
|
Laikā pirms iekūņošanās kāpuri ir tik bezgala skaisti, krāšņi, pūkaini - noteikti daudz skaistāki par projektā plānotajiem tauriņiem, kas izkūņosies pavasarī. Un tik slinki. Pofigā saritinājušies guļ un neceļ ne ausu. Pilns mežs un jo īpaši dzērveņu purvs ar tādiem slinkiem skaistuļiem. |
|
|
| |
[Sep. 8th, 2017|03:10 pm] |
|
Gribu tomēr uzsvērt, ka banālajām tautu gudrībām "bailēm lielas acis" un "sleep on it" (nav obligāti rītam jābūt tam, kas gudrāks par vakaru) ir baigākā taisnība. |
|
|
| |
[Sep. 8th, 2017|12:38 am] |
|
Mēdzu neveselīgi uzsēsties uz kādas vienas pavecas grupas kopotajiem ierakstiem. Man ir Pixies periodi vai, teiksim, Lush, kad kruķīju visus/dažus/vienu albumu/dziesmu. Gadās, ka aizeju pavisam citus ceļus, piemēram, klausos mūziku no The Sims 3 (bet ir tak okej, ne?) vai pat The Sims 4 (ok tikai šo vienu dziesmu gan). Šogad pie manis ar noturīgu švunku ir atgriezušies Built To Spill ieraksti, kas ir diezgan klausīšanās resurus patērējoši, jo tie pieprasa absolūti nedalītu uzmanību - tak jāsaklausa un jāizbauda visi skaņu fliteri un pērlītes, un katru reizi jāsadzird atkal kaut kas jauns. Man netīk recenziju žanrs kā tāds, tāpēc pati nedarīšu otriem to, kas nepatīk man. Vien pateikšu, ka 1. jaunais stafs ir okej, bet man traucē sterilitāte skaņā (un vispār visur, izņemot ķirurģiju un varbūt lidmašīnu vadīšanu); 2. ja albums Perfect From Now On ir megakonceptuālā kantāte'n'oratorija (skanot Velvet Waltz es diezgan smuki aizpiļīju citās Saulēs; nevaru vien nobrīnīties, kā gadījās tā, ka tomēr pieZemējos), tad 3. albums Keep It Like a Secret ir viens no krutākajiem (tieši tik cakaini izsakos par mūziku, jā) veikumiem roka vēsturē, bet dziesma Broken Chains lol nē Broken Chairs vispār dara ar mani lietas; viss. |
|
|
| Ko es šodien redzēju skrienot |
[Sep. 6th, 2017|11:41 pm] |
|
Mikropinčeru. Nevis pundurpinčeru vai minipinčeru, bet tieši knipucītiņumiņītiņumo pintiķipinīšmikropinčeru (ar varen skaņu un sparīgu balsi gan). Un man likās, ka es Ar Mazītiņajiem Sunīšiem Apsēstajā Mazītiņo Cilvēciņu Zemē esmu redzējusi visu, kas attiecas uz aplūkojamo tēmu. |
|
|
| |
[Sep. 6th, 2017|10:16 am] |
Tā attieksmes ķēde, kad vispirms nejūties gluži viens, kad būtu jājūtas, bet pasmejies un atvēcinies, tad sajūta kļūst aizvien pastāvīgāka un biedējošāka, tad vienlaikus mijas panika un ziņkāre, tad pamazām notici, tad pētī un izmeklē, tad pieņem kā faktu gan to, ko izdodas noskaidrot, gan arī to, ko neizdodas - "tā tas vienkārši ir, un viss", un samērā puslīdz relatīvi liecies mierā, sadzīvo gan ar domu, ka neesi viens, gan ar konkrētiem un ne konkrētiem komunālā dzīvokļa, kas ir tava galva, kaimiņiem, un tad jau sāc uzmanīties, lai viņiem netraucētu - pats savā galvā. Nu, tur, mūzika uz austiņām 6os no rīta varbūt nav labi, par to jāatvainojas un varbūt pat jāpielabinās, un tā.
Tā rodas šizofrēnija un reliģijas. |
|
|
| |
[Sep. 6th, 2017|06:48 am] |
Dzīvo viena - tas nozīmē, ka ne ar vienu vismaz sadzīviskā ziņā nav jārēķinās -, pamosties nepieklājīgi agri, pastiep roku, uzliec austiņas, iebaksti ekrānā uz dziesmas, kas tāpat visu laiku skan ausīs, bet dziesmas vidū satrūksties:
Tu varbūt iztraucē piekonektētos imadžinarī frendus* ar savu trokšņaino ģitārroku, un vēl tik agri no rīta. Tu par to padomāji? Nē, tu tikai domā par sevi (c).
* nevis iedomu draugus - jo ne viņi iedomu, ne gluži draugi.
Bet tad jau viņiem traucē arī vienkārši galvā skanošā versija - tad jau labāk uzlikt ierakstu, vai ne. |
|
|
| |
[Sep. 5th, 2017|12:59 am] |
tas puika ir īsts, tas viss tieši tā arī šodien un arī toreiz ar kaķi notika, viņš pat man, tantei, tiešām arī teica skrien nevis skrieniet. ja vēl kādreiz viņu satikšu, pajautāšu viņa vārdu un jums pateikšu. laikam kaut kur jāuzraksta liels diskleimeris, ka viss, ko rakstu, ir patiess. ja atstāstu notikumus, tad tiešām atstāstu. esmu reportiere pēc būtības. nevis māksliniece.
un arī tanti zilajos miņukos redzēju pa īstam.
kaut kā man tas bērns aizķēra, īpaši kontekstā ar notikumu ar kaķi. visu dienu pēc tam par viņu domāju. nu, kāpēc man jātaisnojas, ka savā cibā uzrakstu kaut ko, kas man šodien atgadījās un lika daudz aizdomāties, kāpēc kādam tur jāsaskata kaut kādas slēptas nozīmes.
neesmu literāte. nekad neesmu uzrakstījusi nevienu sagudrotu stāstu vai pastāstu. tikai reportāžas vai tēlojumus - arī īstus. |
|
|
| Ko es šodien sastapu uz ielas |
[Sep. 4th, 2017|08:34 pm] |
Atkal to pašu puiku. Spriganais deviņus, desmit gadus vecais zēns stiepa līdz ūkai ar gan jau ķieģeļu ekvivalentiem (pirmā skolas diena tak) piekrautu mugursomu un lielo maksimas maisiņš - arī līdz ūkai pilnu - ar galda spēlēm un, iespējams, puzlēm kastēs. Piedāvāju viņam palīdzēt aiznest nešļavas, viņš smaidot atteicās un teica: "Nekas, skrien, skrien vien!" Mēģināju viņu tomēr pierunāt ļaut palīdzēt, jo, lai gan negribas, lai zēns aug par tādu, kam sievišķi visu izņem no rokām un izdara viņa vietā (šitas puika toč tāds neizaugs), šoreiz nesamais tiešām izskatījās bērnam par smagu un neparocīgu. "Tad vismaz uzliec mugursomas lenci otram plecam," es lūdzos. Un negribīgi, kā vēlēts, skrēju tālāk.
Pirmoreiz es viņu sastapu, kad viņš mani apstādināja pie kādas privātmājas un lūdza telefonu. Jāpiezvanot rau, šīs mājas iedzīvotājiem - lai ielaiž iekšā kaķi. Telefona numurs ir uzrakstīts uz kaķa kakla siksniņas. "Cik es viņu notveru un ielaižu pa caurumu viņa pagalmā, tik viņš atkal nāk ārā," puika krievu valodā zūdījās. Kaķis man gan neizskatījās ne izmisis, ne apmaldījies, ne tāds, kas ilgotos tikt iekšā no riebīgā āra. Diezgan pašpārliecināti un mērķtiecīgi špacierēja. To arī puikam mēģināju teikt. "Es tomēr te vēl palikšu un pagaidīšu saimniekus," tā viņš. Šī māja atrodas diezgan patālu no vietas, kur puiku ar milzu nešļavām sastapu šodien.
Kad vēlāk kavējos domās pie zēnaun prātoju, ka vajadzētu par viņu uzrakstīt, iedomājos, ka viņš varbūt ir halucinācija. Pārāk savādas un zīmīgas tikšanās. Nebūtu jau pirmais šogad dīvainais uzkondžurētais puspasacīgais personāžs. Ventspilī, kur dzīvoju pilnīgā izolācijā un stipri nost no sociālajiem tīkliem, skrienot ik pa laikam ieraudzīju savādus cilvēkus, kas tikai mazliet šķita īsti, bet vairāk tomēr neīsti, nu vai , nē, drusiņ reāli un vairāk nereāli - sanāk, ka īsts un reāls nav viens un tas pats.
Vēl es šodien redzēju beibi, kam seja izskatījās kā 65 gadus vecai sievietei, bet augums un prikids - uz 35. Koši zili miņuki, leopardraksta blūzīte ar dziļu izgriezumu, grumbaina - glīta, bet novecojusi - seja un brilles lielos, melnos rāmjos. Čau, nākotnes (bet varbūt tagadnes?) es! |
|
|
| |
[Sep. 4th, 2017|08:55 am] |
Auksta roka sagrābj pie kakla kājas: vai tiešām jau jāsāk vilkt zeķubikses? |
|
|
| |
[Sep. 3rd, 2017|05:36 am] |
Sāku saprast, ko ārste domāja, brīdinot ka ar šādu slimības gaitu pastāv liela iespēja, ka zāles neliks slimības izpausmēm atkāpties, taču es spēšu mierīgāk ar tām sadzīvot. Jau sāku izsamist, ka zāles nepalīdz, nekas nemainās, gļuki gļučī kā gļučījuši un fraktāļi turpina stiepties un zaroties kā garās pupas ņudzeklis debesīs. Tagad sapratu, ka zāļu funkcija ir apmēram kā matiem, nagiem un ādai domātie multivitamīni (starp citu, tie darbojas: man uzdāvināja vienu iepakojumu, izlietoju un izauga šausmīgi asi un vēlsazinkādi plēsoņas naģeļi lol mati pārstāja izkrist). Apmēram tā. Fraktāļi fraktālēs kā fraktālējuši, taču turpmāk es dzīvošu fraktāļiem rotātā pārvērtību namā nevis fraktāļiem izķēmotās šausmu pilnās kapenēs. Lai gan reizēm jau visādi varēs gadīties. Kā jau visiem. |
|
|
| |
[Sep. 2nd, 2017|10:01 pm] |
|
2.septembris. Ap plkst četriem pēcpusdienā. Jau varēja redzēt elpu gaisā. |
|
|
| Diena, kad nekas nav ieplānots, ne par ko nav jāuztraucas un nekas nav jādara |
[Sep. 2nd, 2017|03:21 pm] |
|
Diena, kad sēdi treniņtērpā, ar vienu aci skaties basketbolu, ar otru šļūkā pa jūtubēm. Sāc - neatceros ar ko - gan jau ar to pašu - nenormāli hitovo un nenormāli produktīvo Built To Spill, kas vieni paši varētu piepildīt visas indīfanu melovēlmes un visu mūzikas klausīšanai atlicināmo laiku. Piemēram, ar šādu ekskursu no Butterglory līdz khmm kaut kādam pinkfloyd. Šī ir grupa (tāpat kā Polvo), kurai bez ierunām pat nepaceļu uzaci, kad tā savā daiļradē iebrauc kaut kādos septiņdesmitajos - tā laikam skaitās grupu brieduma pazīme, vai. Jā, bet tātad viena lieta ved pie citas, kas savukārt pie gedžika (komenti Gedge doesn't remember doing this Butterglory cover - hahahaha theyve recorded so many. i give him a pass haha), bet atpakaļ pie Butterglory, un tad jau drīz beiksies basketbols un būs jāiet ārā svaigā gaisā. |
|
|
| |
[Sep. 2nd, 2017|02:55 pm] |
|
Beļģu basketbola komandas trenera stratēģiski taktiskie norādījumi komandai: "Hold the big kid!" |
|
|
| |
[Sep. 2nd, 2017|10:07 am] |
|
šitādā laikā var bez sirdsapziņas vai kādām citām ēdām vienkārši kūņoties |
|
|
| |
[Sep. 2nd, 2017|05:25 am] |
Mans rajons ir skaists kā pasaka, bet skriešanai ne pārāk piemērots, nu, vai vēl neesmu izstrādājusi foršu maršrutu. Tāpēc skrienot pa burvīgo rajonu reti redzu ko pieminēšanas cienīgu - nav te nekā vienrinžu iedvesmojoša - atšķirībā no meža. Ā, nē, vieneiz redzēju kaut ko, par ko gribējās pastāstīt. Pieturā sēdēja jauns vīrietis. Ar visu maksimālo manspreadu bezmaz špagatā, trīs svītrām bikšu staru malās, sarkanā T-kreklā.
Un rokā flokši. Visīstākie flokši, tikai flokši, pat ne dilles kāts klāt. |
|
|
| Smieklu zvārgulīši |
[Aug. 30th, 2017|10:00 pm] |
|
Visi par visiem smejas, un tas laikam ir labi, jo smiekli vispār ir labi, vai ja ne labi, tad vismaz labāki par daudz ko. Labāk smiekli nekā nekas. |
|
|
| |
[Aug. 30th, 2017|09:45 am] |
|
Atradu savu daudzus gadus veco geimošanas kladīti (piezīmēm, rēbsu risināšanai, kvestiem, kraftošanām utt; Morrowindai pat iekārtota atsevišķa burtnīca), un tur - agdies - esmu bijusi tik šausmīgi rozā fangirla, ka pat esmu izrakstījusi dažus citātus. Attaisnojums: tie ir ( citāti no Planescape: Torment )
. |
|
|
| |
[Aug. 30th, 2017|09:31 am] |
|
|
|